Atbrīvošana

Kas bijis moku avots, kļūst par glābšanu,

Kas salauza, liek kopā un remdē sāpes.

Viss iesākās ar gruzdošas miesas smaku,

Es iedegos, un iedegos pavisam greizi,

Liesma neapdzisa, un es svilu un sprēgāju,

Un liesma izpletās manī, lai sagrautu.

Ko darīt?

Norakties kaunā un neizmērojamā patmīlā,

Lasīt katru vārdu, katru kustību un skatienu,

Lai saaugtu ar savām bruņām un šķēpu,

Kas nolietots, caur neskaitāmām sirdīm ejot.

Patiesai mīlestībai nevajadzētu slēpties nekad,
Un tad es sapratu, ka esmu Tevi satikusi.

Ar Tevi mana sirds lielāka nekā lepnums,

Mana padevība Tev – stiprāka par spītu.

Tavs pieskāriens aiziet līdz kaulam un mierina,

Tas skar prātu un pieglaužas tumšajiem stūriem,

Tavas rokas kā torņi, kuru ieskautai esot –

Tur ir vieta man, tieši tur ir mājas.

Un, kas bijis moku avots, kļūst par glābiņu,

Tev dodot prātu un miesu, paliek siltums.

Pazīšana

Es vienmēr atrodu patiesību zem meliem,

Un vai tāpēc mazāk ticu skaļiem vārdiem?

Vienmēr atrodu īsto zem viltus kažoka,

Un vai tāpēc tik plāni ģērbjos pati?

Cilvēkiem garšo salds, nevis atklāts,

Bet es negribu slēpt sāli un piparus,

Es gribu izdzīvot savu garšu un sātu,

Negribu tikai smaidīt un ar galvu māt.

Manas dusmas krāšņa liesma, nedzēs!

Skumjas kā liega dūmaka, apmaldies.

Prieks kā putns – sirdī iekrīt, aizspurdz, ļaujies.

Spēks – kabatas lakatiņš, maigs un mantots.

Manas dusmas nedzēs – pielaid savu liesmu,

Skumju dūmakā apmaldies un atrodi mani,

Manam priekam ļaujies, tas atgriežas.

Spēkam liec savējo klāt, lai radītu jaunu.

Šķīdums

Kā gaismas mainās, tik strauji mainās,

Liesmas pārtop vienā, un tad nodziest,

Vai tiešām tas viss būtu tikai mūsu prātos,

Jeb tomēr ir kas dzīvāks un patiesāks?

Pašam atrasties un pašam pazudināties,

Kā jauna uguns uzaust un pierauj klāt.

Bet varbūt no otra gala arī var sākt?

Pazust, nogrimt – un pēc gaisa uznirt.

Pa labi skrien acis, pa kreisi dzen kājas,

Kamēr prāts neatpazīst ne pēdas, ne skatu –

Klusā nostūrī pūš un elš neizlēmības maska,

Aiz kuras trausla, bailīga būtne slēpj acis.

Un tagad, iznirstot pēc elpas – netrūkst gaisa,

Nav žņaudzoša tvēriena, kas liktu mukt,

No kopības atrauties un neatskatīties.

Kā kniepadata piesprausta, un turos cieši.

Pause

I felt this strange sensation in my joints,

That resonated through as if I were a dome,

And rattled the graveyard covered in bones,

My own asylum that I call home.

I had not felt agony or joy in long,

Sailing through rivers of indefference,

Then this sense, it woke me like a gong,

In this world of sold out innocence.

And I did not cry or howl in despair,

But hung my fears like devious crooks,

Shook all the sadness out of my hair

With a held up head like it carried books.

The tombs in me some stories hide,

None of them are told to their cause,

Buried beneath collar bones and pride –

That’s why at the end I always hit „pause”.

Little black sparks

Little black sparks in the corners of her eyes,
Like a herd of black sheep giving off sighs -
That are her magic spots, when she's inspired,
They light up and scream like a gun just fired.

Little black sparks between her soft, warm thighs,
Like a crowd of black crows giving off cries -
That are her fireworks, when she is in flames,
They're wildly put out without any shame.

Little black sparks on the back of her neck,
Like the lovesick sea that cries out on the deck -
That is her melancholy, when anchors're pulling down,
She wears them like a queen, on her head - a crown.

Little black sparks in between her lips,
Like a downpour dripping down to her hips -
That are all the dreams, upon her body laid,
They cut her hands each day like a sharp blade.

Little black sparks all over the place,
She takes her mask off - what a glorious face!
Little black sparks, down her spine they go,
She's a mighty fighter with her head held low.

Kad. (?)

Pelēki sudrabots vējš šeit elso,

Ielas kā vientuļi cilvēki skan,

Koki tik žēlas aukas balso,

Miegs kā odi gaisā san.

Mākoņi lēni peld pāri mājām,

Debesis tālumā dzirksteles šķiļ,

Viss ir tik ļoti auksts zem kājām,

Lietus sāk līt un ielas viļ.

Zibens tā asi gaisus šķeļ,

Cementa vīri sāk šūpoties,

Trokšņi pasaulei ausīs dzeļ,

Pēc kāda es sāku lūkoties.

Pēc kāda, kas prastu uzņemties

Un pērkonam cauri cīnīties,

Kad saule šeit atsakās atgriezties,

Kad salstu es cauri līdz kaulam.

Noslēpumi

Katram dziļi iekšā,

Mazā stikla lādītē –

Mazi, melni briesmonīši.

Katram briesmonītim,
Katram melnumiņam –

Savs nejaukais stāsts.

Bet manās lādītēs,

Kas tēraudā kaltas –

Tur vienkārši tumsa sēž.

Lauva

Ķepas kā pūkaini asmeņi,

Kuros Austrumu saule spīd,

Acis kā ķiršu kauliņi –

Bezgalīgs spēks tajās vīd.

Pie katras manas kustības,

Vaibsti ziņkāri noraustās,

Un siltumā, pilnā dzīvības –

Galva maigi pieglaužas.

Un nopūtas, dziļas kā nakts,

Pār melnajām lūpām slīd,

Tās dzirdot, spēks tiek zagts

Un plakstos miegs sāk līt.

Bet izdzirdot rūcienus klusos,

Nekas nav glābjams vairs,

Kad rāda tā ilkņus asos,

Manā sirdī uzaust smaids.

Es gribu vēl pagulēt.

Es pamostos tumsā,
Kad gaiss vēl dzeļ,
Un pasmaidu miegā,
Jo sirds man vēl guļ.

Skropstas viegli notrīs
Par saldo sapņu vēsmu,
Zem plakstiem zvaigznes acīs
Mirdz nevaldāmu spēku.

Tur gail manī ugunis,
Tur prāts gaismas pilns,
Bedrītes vaigus nepamet
Un mūzika no mutes plūst.

Un tad ar lielu spēku
Tu visu izmaini,
Pārmet man to grēku,
Ka Tevi vien negaidu.

Bet kā var gaidīt to,
Kam vārdu nezinu?
To īsto seju, mīļoto
Es viņā vien saredzu.

Tāpēc, lūdzu, piedod man,
Ka nemāku atrast Tevi,
Ka saredzu Tevi viņā,
Jo kā īstais man viņš skan.

Es un mans prāts

Seja Tev pārāk rāma,
Kad ausīs kaijas dziesmu
skaļu, skumju griež.

Acis pārāk gurdas Tev -
Apkārt taču liesmas asas
savas rokas tin.

Un rokas tik ļoti zemu
gar sāniem nolaistas,
Tu padevies esi tiem.

Bet neļauj straumei sevi
prom no manis nest,
Tā mēs abi nevaram.

Skaņas nešķiet saldas.

Šovakar man auksti
un matos vējš viegli
balādes dzied.

Šķiet, skumji man,
ka tik ļoti sāpīgi
ausīs griež.

Saldi skan tikai
tas, kas klusumā
lēni dziest.

Tā zināma balss,
kas atkal melus man
vakaros čukst.

Bet es neļaušos,
es vairs neticēšu tam,
negribu grimt.

Puteņi un sapņi. Un arī iespaidi.

Putenis skan kā zīļu bars
Aiz ledaina loga
Un vējš ir to gans.


***

Riet manu acu plaksti,
Kad glaudi mani tā -
Kā mazu kaķēnu,
Kā maigu radību,
Kā savu vienīgo.

Un nedaudz skumji,
Jo gandrīz iemīlos.
Tu, puteni, ass -
Tu esi mans vīrietis.
Jo citi ir lieki.

***

Nebūs Tev tik viegli.

Šodien būs skaistas nedēļas,
Skaistas nakts sākums.
Es nepieskaršos mākoņiem,
Bet zvaigznēs plaukstas ielikšu.

Nestāsti man par uzticību,
Tu nemāci man pateicību -
Pats nezini šos vārdus,
Un tomēr pārmet citiem.

Es neiebilstu spēlēties,
Tik dod man kādu zīmi.
Bet rēķinies, ka vinnēšu,
Jo spēlēšos no sirds.

Šodien būs skaistas nedēļas,
Skaistas nakts sākums.
No sirds es sākšu spēlēties,
Un dabūsim katrs, ko pelnījis.

Skrejceļš

Mans aizkars
nekritīs.
Tu nebēdz,
Tu paliec -
Manas kājas
Būs Tavas mājas.

Un es mazlietiņ smaidu.
Es stāvu uz vietas
un sabirztu
spožās drumslās.

Tu nāc,
paņem mani.
Man nav iebildumu
būt Tavam
skrejceļam.

Labāk aizlidot nekā sadegt

Manas acis deg, skropstas svilst.
Vai redzi manu neprātīgo skatienu?
Man saujās Tavas ledus plaukstas,
Un sirdī sildu Tavus cietos vārdus.
Mani trīcošie ceļi aizskar Tevi,
Un uz mirkli es aizmirstos pasaulē.
Tu teici, ka mani mati kā bronza,
Manas acis kā silts medus tek.
Un zinu, ka solījos būt stipra,
Bet putni nevar solīt, ka nelidos.

Ir tā reizēm.

Ziniet kas ir jauki?

Tad, kad sarunājoties ir miers.