Es gribu vēl pagulēt.

Es pamostos tumsā,
Kad gaiss vēl dzeļ,
Un pasmaidu miegā,
Jo sirds man vēl guļ.

Skropstas viegli notrīs
Par saldo sapņu vēsmu,
Zem plakstiem zvaigznes acīs
Mirdz nevaldāmu spēku.

Tur gail manī ugunis,
Tur prāts gaismas pilns,
Bedrītes vaigus nepamet
Un mūzika no mutes plūst.

Un tad ar lielu spēku
Tu visu izmaini,
Pārmet man to grēku,
Ka Tevi vien negaidu.

Bet kā var gaidīt to,
Kam vārdu nezinu?
To īsto seju, mīļoto
Es viņā vien saredzu.

Tāpēc, lūdzu, piedod man,
Ka nemāku atrast Tevi,
Ka saredzu Tevi viņā,
Jo kā īstais man viņš skan.

Es un mans prāts

Seja Tev pārāk rāma,
Kad ausīs kaijas dziesmu
skaļu, skumju griež.

Acis pārāk gurdas Tev -
Apkārt taču liesmas asas
savas rokas tin.

Un rokas tik ļoti zemu
gar sāniem nolaistas,
Tu padevies esi tiem.

Bet neļauj straumei sevi
prom no manis nest,
Tā mēs abi nevaram.