Pelēki sudrabots vējš šeit elso,
Ielas kā vientuļi cilvēki skan,
Koki tik žēlas aukas balso,
Miegs kā odi gaisā san.
Mākoņi lēni peld pāri mājām,
Debesis tālumā dzirksteles šķiļ,
Viss ir tik ļoti auksts zem kājām,
Lietus sāk līt un ielas viļ.
Zibens tā asi gaisus šķeļ,
Cementa vīri sāk šūpoties,
Trokšņi pasaulei ausīs dzeļ,
Pēc kāda es sāku lūkoties.
Pēc kāda, kas prastu uzņemties
Un pērkonam cauri cīnīties,
Kad saule šeit atsakās atgriezties,
Kad salstu es cauri līdz kaulam.
