Es pamostos tumsā,
Kad gaiss vēl dzeļ,
Un pasmaidu miegā,
Jo sirds man vēl guļ.
Skropstas viegli notrīs
Par saldo sapņu vēsmu,
Zem plakstiem zvaigznes acīs
Mirdz nevaldāmu spēku.
Tur gail manī ugunis,
Tur prāts gaismas pilns,
Bedrītes vaigus nepamet
Un mūzika no mutes plūst.
Un tad ar lielu spēku
Tu visu izmaini,
Pārmet man to grēku,
Ka Tevi vien negaidu.
Bet kā var gaidīt to,
Kam vārdu nezinu?
To īsto seju, mīļoto
Es viņā vien saredzu.
Tāpēc, lūdzu, piedod man,
Ka nemāku atrast Tevi,
Ka saredzu Tevi viņā,
Jo kā īstais man viņš skan.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru