Lauva

Ķepas kā pūkaini asmeņi,

Kuros Austrumu saule spīd,

Acis kā ķiršu kauliņi –

Bezgalīgs spēks tajās vīd.

Pie katras manas kustības,

Vaibsti ziņkāri noraustās,

Un siltumā, pilnā dzīvības –

Galva maigi pieglaužas.

Un nopūtas, dziļas kā nakts,

Pār melnajām lūpām slīd,

Tās dzirdot, spēks tiek zagts

Un plakstos miegs sāk līt.

Bet izdzirdot rūcienus klusos,

Nekas nav glābjams vairs,

Kad rāda tā ilkņus asos,

Manā sirdī uzaust smaids.