Atbrīvošana

Kas bijis moku avots, kļūst par glābšanu,

Kas salauza, liek kopā un remdē sāpes.

Viss iesākās ar gruzdošas miesas smaku,

Es iedegos, un iedegos pavisam greizi,

Liesma neapdzisa, un es svilu un sprēgāju,

Un liesma izpletās manī, lai sagrautu.

Ko darīt?

Norakties kaunā un neizmērojamā patmīlā,

Lasīt katru vārdu, katru kustību un skatienu,

Lai saaugtu ar savām bruņām un šķēpu,

Kas nolietots, caur neskaitāmām sirdīm ejot.

Patiesai mīlestībai nevajadzētu slēpties nekad,
Un tad es sapratu, ka esmu Tevi satikusi.

Ar Tevi mana sirds lielāka nekā lepnums,

Mana padevība Tev – stiprāka par spītu.

Tavs pieskāriens aiziet līdz kaulam un mierina,

Tas skar prātu un pieglaužas tumšajiem stūriem,

Tavas rokas kā torņi, kuru ieskautai esot –

Tur ir vieta man, tieši tur ir mājas.

Un, kas bijis moku avots, kļūst par glābiņu,

Tev dodot prātu un miesu, paliek siltums.