Šķīdums

Kā gaismas mainās, tik strauji mainās,

Liesmas pārtop vienā, un tad nodziest,

Vai tiešām tas viss būtu tikai mūsu prātos,

Jeb tomēr ir kas dzīvāks un patiesāks?

Pašam atrasties un pašam pazudināties,

Kā jauna uguns uzaust un pierauj klāt.

Bet varbūt no otra gala arī var sākt?

Pazust, nogrimt – un pēc gaisa uznirt.

Pa labi skrien acis, pa kreisi dzen kājas,

Kamēr prāts neatpazīst ne pēdas, ne skatu –

Klusā nostūrī pūš un elš neizlēmības maska,

Aiz kuras trausla, bailīga būtne slēpj acis.

Un tagad, iznirstot pēc elpas – netrūkst gaisa,

Nav žņaudzoša tvēriena, kas liktu mukt,

No kopības atrauties un neatskatīties.

Kā kniepadata piesprausta, un turos cieši.